Pēdējo saulrietu un vienīgo nākotni aprij tumšs, necaurredzams mākonis. Ļaužu simti trauksmē pie vilciena kupejas, māte ar jaundzimušo patvertnē, vecmāmiņa ar mazbērnu uz soliņa, prom braucošie un paliekošie. Daudzstāvu mājas ar izsistām logu mutēm, mašīna ar sarkana flomāstera uzrakstu “bērni”, sirmgalvju acīs ieurbušās skumjas. Mokošo neziņu nomaina šausmu akordi – dienām un mēnešiem ritot, tie kļūst par smacējošo ikdienu, kurā bez brīvas gribas iesviests ir ikviens. Neviļus jaunā ikdiena aprauj domas par nākotni – vai maz ir iespējams domāt par rītdienu, kad pēdas nespēj aizskart tavu zemi, kas ir ugunī? Vai kāds redz liesmām cauri?

2024. gada 7. janvārī kaujas laukā kritušais ukraiņu dzejnieks Maksims Dalī Krivcovs, tobrīd 33 gadus vecs, rakstījis: “Kad viņi man jautā, kas ir karš, es bez vilcināšanās atbildēšu: tie ir vārdi.” Divarpus gadi kopš Krievija pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un ukraiņu kinoveidotāji turpina reflektēt, atgādināt un izsaukt palīdzību uz zemi – kā to dēvē Venēcijas kinofestivālā izrādītā dokumentālā darba režisore Žurba –, kas lēni deg. Veidots kā audiovizuāls diārijs, tas hronizē dzīvo atmiņas, ainavas un vietas. Atmiņas, kurām nevajadzēja dzimt, ainavas, kuras nevajadzēja ieraudzīt, un vietas, kur ukraiņiem nevajadzēja būt. Kā teic filmas autore, filma ir “kolektīvās katastrofas (meta)fiziskās ainavas fons jaunajai ukraiņu paaudzei, kas tiecas iedomāties nākotni.”