Jauns saldējuma pārdevējs Maksis alkst kļūt par tehno mūziķi, tomēr pirms savas uzstāšanās klubā izjūt paralizējošas bailes. Mētājoties starp savu toksisko draugu Aleksu un mūzu Helēnu, viņam nāksies rast drosmi, lai pārvarētu šaubas un paša radītos prāta ierobežojumus.

Šajā sapņainajā identitātes izpētē zils noteikti ir vissiltākā krāsa – tā ir jūras, drēbju, saldējuma un Maksa iekšējo izjūtu krāsa. Šī hromatiskā detaļa ir viena no daudzajām smalkajām, eklektiskajām mākslinieciskajām izvēlēm, ko režisors Vanags izmanto, lai izdaiļotu “Ziemeļpola” vizualitāti – šajā darbā viņš citē franču kinorežisoru Leosu Karaksu. Nemitīgā spriedze starp pretējiem poliem visa stāsta garumā, starp eņģeliskām un velnišķīgām figūrām, starp miglaino Baltijas krastu un reiva klubu, rodas savpatns skaistums un pārdomas rosinošas patiesības. “Ziemeļpols” uz dienvidiem nenošļūk nekad.