Jaunā Lidija savas mājas – necilo namiņu Čīles tuksnesī – dēvē par oāzi. Apkārt viņai ir viena par otru kolorītākas ģimenes locekles – Piraija, Lauvene, Zvaigzne un matriarhe Boa. Tomēr pati dārgākā pusaudzei ir Flamingo, kas ir tuvāka par pašas māti. Savos ziedu laikos viņa valdzinājusi un hipnotizējusi vietējos kalnračus – vienu no tiem ar savu skatienu viņa aizsaukusi līdz pašam neprātam. Tagad ar rugājiem klātie vīri met viņu kopienas bāriņam loku, piesaucot mēri – lūk, mēļo, ka ģimene spēj ar skatienu likt vīriešiem iemīlēties un tos pazudināt. Lidija piedzīvos ne tikai pasaules skarbumu, bet arī pašu skaistāko – viņai ir mīloša ģimene, kuru pati ir izvēlējusies.

Kas notiktu, ja “Kuprainais kalns” (2005) satiktu Džonu Votersu un viņa kvīru trīs miljonu spalvu estētiku tuksnesī? Kā būtu, ja zirgu vietā auļotu elegantas velveta platformenes, bet šāvienu vietā būtu liktenīgi deju un dziesmu numuri, kas aizsit pakrūtē elpu? Tālu pēc atbildes nav jāsniedzas – čīliešu režijas jaunā zvaigzne Sespedess debitējis Kannu “Īpašajā skatienā”, kurā ieguvis galveno balvu, ar apdullinoši aizkustinošu tako vesternu, kuru viņš pasniedz ar brokāta salveti. Savijot pārsteidzoši smalku žanrisko pinumu, kura centrā ir liela, tīra sirds, aizspriedumi, maģiskais reālisms, popa balādes, nedaudz atriebības pornogrāfijas un AIDS epidēmija, tas ir spilgts 80. gadu sākuma Čīles sabiedrības portrets. Un nekur tālu jau arī mēs neesam tikuši, nosaka Sespedess. Viņš dāvā skatītājam, iespējams, gada lielāko kino pārsteigumu, kas neatlaidīs vaļā ilgi, un atgriezīs ticību kino kā cilvēkmīlestības apskāvienam.