80. gadu sākums. Lielas idejas saduras ar lielām personībām, bet liela ēka satiek lielu pilsētu. Tobrīd Francijā nevienam nezināmais dāņu arhitekts Juhans Oto fon Sprekelsens uzvar ambiciozā prezidenta Fransuā Miterāna Lielās arkas konkursā, lai Parīzē veidotu ēku, kas iegultos perspektīvā ar Luvru un Triumfa arku. Askēts un autsaiders, kas ir allaž bijis uzticīgs savam arodam un mākslinieka vīzijai, fon Sprekelsens līdz šim projektējis vairākas modernisma baznīcas Dānijā. Lielās arkas projekts ir viņa magnum opus un “veltījums cilvēcei”. Drīz ar sievu Līvu viņš dodas uz Parīzi, lai cīnītos ar birokrātiju, būvmākslas rūgtumu, kultūras un valodas atšķirībām, politikas temperatūrām; viņš mēģina atbildēt uz jautājumiem, cik lielus kompromisus pieļauj realitāte un vai papīrs, ierēdņu vārdiem, pacietīs visu? 

Arhitektūra, tāpat kā kino, nav vien par viena cilvēka redzējumu, bet arī par kolektīvo dimensiju – par to atgādina Demustjē ar niansētu biogrāfisko un fikcionālo akcentu pārpilno spēlfilmu, kas izrādīta Kannu kinofestivāla konkursā “Īpašais skatiens”. Dāņa Klāsa Banga (“Kvadrāts” (2017)) atveidotais fon Sprekelsens ir pēckara Brands – ideālu pārpilns mākslinieks, kurš saduras ar tehniskajiem, materiālajiem un ideoloģiskajiem satricinājumiem. Tomēr, pretēji stereotipizētajiem priekšstatiem par telpražiem, viņš nav cietējs vai apstākļu upuris. Līdztekus spilgtās, cilvēcisku vaibstu apdvestās lomās ieraugāms kanādiešu režijas brīnumbērns Ksavjē Dolans, dāniete Sise Babete Knudsena (kulta seriāls “Valdība” (2010–2022)) un franču kino zieds. Zīmīgi, ka Demustjē nav formālas kino izglītības – viņš par sevi sacījis, ka, gadiem filmējot ēkas un intervējot režisorus, atraisījis interesi par ahitektūru kā estētisku, sociālu un antropoloģisku fenomenu. Tas šoreiz tiek izvērsts 80. gadu kolorītā par utopisko un būvlaukumam līdzīgo Parīzi, kas tiek uzcelta no jauna.