Četrdesmitgadniece Jūlija ir veiksmīga diriģente, kura kopā ar vīru Georgu karsti ilgojas savas atvases. Ārsts Vilforts un viņa privātā auglības klīnika ir abu pēdējā cerība. Labvēlis baltajā uzsvārcī to dēvē par “eksperimentālu metodi”, un pāris ir gatavs riskēt. Drīz Jūlija ir bērniņa gaidībās, tomēr dzemdības aizrit ar komplikācijām. Uzreiz pēc bērna nākšanas pasaulē jaundzimušo nepieciešams nodot speciālistu rokās, un abiem atkal satiekoties, Jūliju sāk pārņemt atsvešināšanās un fobijas. Ja nu viss liecina par to, ka tas nav viņas bērns un gribētā laime ir pašapmāns?

Gaisā jūtams, ka mātbūšana un tās tabu tēmas ir arvien nokaitētākas, kritiskākas un organiskāk apdzīvo dažādus kino žanrus. Austriešu režisore Modere ar pēcdzemdību depresijas trilleri, kas pirmizrādīts Berlināles galvenajā konkursā, ierakstās laikmeta garā. Kopā ar aktieriem Mariju Leuenbergeri, Klāsu Bangu un citiem izspēlē paranojas, izolācijas, “samainītā bērna”, ekscentriskā ārsta, familiārās vecmātes  tropus, un to ir vēl un vēl – tieši tik daudz, lai skatītāju izklaidētu neomulības viesistabās ar pašiem ērtākajiem krēsliem. Tomēr filmas uzstādījums, kas dala telpu ar “Rozmarijas bērnu” (1968) un “Dzēšgumijgalvu” (1977), ir mēģinājums rezumēt sievietes ķermenisko un psiholoģisko pieredzi, pētot vienlaikus paša kino attiecības ar mātes lomu un tās stereotipiem.