Alternatīva laika atskaite. Pat ja aukstais karš bija tik karsts, ka 2004. gadā padomju Kazahstānas tuksnesī nokrita atombumba, nav mainījies tas, ka par žurnālistikas praksi šodien vēl joprojām neviens tev nemaksā. Hipsterīgais kultūras magnāts Dino Deiviss aicina pievienoties jauno entuziasti Sonju žurnālistikas ekspedīcijā uz padomju un amerikāņu militāro bāzi, kas uzrauga Kazahstānas radioaktīvo zonu. Tā ir mītiska vieta, kurā esot fantasmagoriskas būtnes, un Sonja alkst izcīnīt savu materiālu. Cerams, arī sensāciju. Viss jau būtu kārtībā – jā, Padomju Savienība tā arī nesabruka –, ja vien tas vienlaikus nebūtu arī biedējoši un ņirdzīgi. 

Sirreālas fantastikas versija par Konrāda “Tumsas sirdi” (1899) ar aukstā kara un mediju industrijas akcentiem, kas burbuļo kā C vitamīna tablete. Sajūsminot Toronto Starptautiskā kinofestivāla skatītājus, zviedru režijas tandēms Kegermane (viņa savulaik strādājusi “Vice”) un Lilja piedāvā viedu ekscesa kino ar pazīstamo skābes kino kvalitāti kā “Bailes un naids Lasvegasā “ (1998), kas gan ieveda citā tuksnesī. Ekranizējot vācieša Arno Šmita 1957. gada romānu “Olgalvja republika” par postnukleāro pasauli un partizānu žurnālistiku, mēs nonākam kontrkultūras impresārijā. Galu galā viss, ko mums ir iemācījis informācijas laikmets, ir tas, ka mēs vēlamies noslēgties radioaktīvā tuksnesī un klausīties savās domās, kuras nemitīgi atskan skaļruņos. Izklausās pazīstami, ne?