Sapņošana nomodā mijas ar redzētajiem kinodarbiem. Fikcija mijas ar mizanscēnām, kas atrastas otrpus ielai, pie kinoteātra. Kad tava kā skatītāja prāts un uztvere ir kompulsīvi stimulēta ar redzēto, vai tu sāc ieraudzīt kino arī sev visapkārt? Un ja nu tu arī esi režisors – vai tu sāc ieraudzīt pašā kino savu apkārtni? Vienīgais lietiskais pierādījums – pieglabātās kino biļetes.

Tammi padara visvienkāršāko kino biļetes tuvplānu par Hičkoka “naža momenta” konkurentu, bet statiskas kameras vērojumu par ikdienā dzimušām šausmām, kuras sataustījis Kubriks. Pašu parastāko akmeni viņš fiksē – atgādinot par kino kā konstrukciju – kā mistisku un pārpasaulīgu objektu, kas rada eksistenciālas trīsas. Gluži kā Sartra romāna “Nelabums” (1938) varonis Antuāns Rokantēns, kuram atsvešinājumu rada viņa “svešā roka”, līdzīgu efektu rada Tammi introspektīvā kolāža, kas izrādīta arī Oberhauzenes Starptautiskajā īsfilmu festivālā.