Radot aptuveni 30 īsmetrāžas darbu, Švankmajers tajos visbiežāk runājis dzēlīgu metaforu mēlē. Maģistrālās tēmas bijušas cenzūra un pašcenzūra – tās caurvij viņa agrīnos darbus Prāgā 20. gadsimta 60. gadu sākumā. Pat režisora pirmās īsfilmas nosaukumā tika ietverts vārds “triks”. 

Nespējot pieņemt komunisma normalizācijas politiku, 1968. gadā režisors ar ģimeni emigrēja uz Austriju. Tomēr gadu vēlāk viņš atgriezās, turpinot strādāt ar kodētiem ziņojumiem kino valodā, kas kulminēja čehu sirreālismā. 70. un 80. gados Švankmajers jau bija iesoļojis cilvēka psihē kā visstaignākajā, neparedzamākajā un pretrunīgākajā telpā. “Cenzūrai ir priekšrocība, jo tā liek izteikties ārkārtīgi radoši un domāt simbolos… tie ir vienīgie ieroči, kas ir jūsu rīcībā pret cenzūru,” viņš secina. 

Kopš 1993. gadā, kad Čehoslovākija atguva neatkarību un tika sadalīta divās valstīs, autors tikpat kā vairs neveidoja īsfilmas. Viņam pašam tas bija “šifrētās formas” norieta laiks. RIGA IFF retrospekcijas seansā apkopotas deviņas Švankmajera īsfilmas. Tajās dzīro ēzopiskais un valodas spēles. Deviņi virtuozi, nešpetni un pārlaicīgi kino triki.

Kuratora ceļavārdi: Bahs, māls, pudiem ačgārnā un kaismīgi dialogi – sirreālisma un stila evolūcija deviņos piemēros. Švankmajera vizuālā daudzbalsība atraisa, liek nopūsties, stimulē un nomierina, bet pāri visam arī atmodina.