“Laiks, apstājies,” pavēlēja arhitekts, kuru filmā “Megalopole” (2024) atveidoja Ādams Draivers, un mēs arvien sapņojam par laika apturēšanu gan kino, gan mākslā, lai labāk notvertu, rekonstruētu vai atkārtotu mirkļus.

Filmā “Nakts debesu lifts” ārpus jebkura laikmeta radītā papīra pasaule pakļaujas nevis lineāram laikam, bet gan plūstošām domām. “Skaļie čuksti” maigi palēnina laiku, pielāgojoties vientuļās režisora ​​vecvecmāmiņas ikdienas tempam Melnkalnē, savukārt “Kapsēta” gluži pretēji, paveicot neiespējamo, šķietami paātrina kāda jauna, sērojoša lietuvieša pasauli. Īsfilmā “Gulētāja” bērni, rotaļājoties lomu spēlēs dodas atpakaļ laikā, lai atdzīvinātu pārāk agri tronī nākušo portugāļu karalieni, kas izdzēsta no vēstures lappusēm.

Tāpat kā komēdijā, arī mīlestībā visu nosaka laiks: vai beidzot ir īstā nakts un īstais laiks īstajā vietā, lai uzplauktu jaunie spāņu pāri filmā “Ledus dedzina kā uguns”? Vai darba “Fidži” stjuartēm pirms nākamā reisa būs pietiekami daudz laika atvilkt elpu un atklāt noslēpumus? Izskan pēdējais aicinājums pasažieriem, lai dotos uz, cerams, drošākiem laikiem un vietām.

Kuratora ceļavārdi: Filmas par mūslaika notikumiem un pārlaicīgajiem piedzīvojumiem, kuri, Heraklīta vārdiem, ir par to, ka “laiks ir spēle, ko bērni skaisti spēlē.”