Kāda Reikjavīkas daudzdzīvokļu nama terasē ap zeltlietus koku iekopts gleznains dārziņš. Saimniece šeit radījusi savu omulīgo pasauli ar augiem un mīllietiņām nesātīgā daudzumā, pašas “troni” centrā, ikvasaras ceļojumiem uz Vidusjūras piekrasti Andalūzijā un nevēlēšanos no 39 gadus vecā dēla kakla atraisīt tam trīskārt apvijušos nabassaiti. Te piepeši kā saskaņotā uzbrukumā – vjetnamiešu kaimiņi dārdina klavieres, Vides ministrija pieņem dramatisku lēmu, savukārt dēls sagrauj valstij sen izviltu ienākumu avotu un vēl ieskatās poļu meitenē.

Vienlaikus melna, dzēlīga un silta komēdija – balstot scenāriju paša rakstītajā lugā, islandiešu režisors kā no vecmodīgas kumodes ar neskaitāmām atvilktnēm izceļ arvien jaunus mozaīkas gabaliņus. Līdz pat iesprūdušākajai šūplādei – ksenofobiju ir ierasts akli nosodīt, ne pētīt, tomēr… ja nu tā sakņojas nebūt ne iracionālās, tumsonīgās bailēs vai augstprātīgā ļaunumā, bet tajā, kas tevi veidojis un vispār satur kopā kā cilvēku?