Filozofs Edmunds Bērks ir aizbēdzis no Londonas, parādu piedzinējiem un pusmūža krīzes uz Francijas Alpiem, lai radītu uzlabotu versiju savam jaunības dienās tapušajam traktātam par cildeno. Viņš ir izputējis, tāpēc nākotne ir atkarīga no šī rakstu darba panākumiem. Jātiekas aci pret aci ar dabu! Ar to ir tikai tāda ķeza, ka nemitīgi dzeļ, viļ un pilnīgi nekādu apgaismību nesniedz. Līdz pat nelabai dūšai: “Sasodītie koki it visur. Nebeidzami koki. Garlaicīgi koki. Nebeidzami garlaicīgi koki!” Šajā ceļā viņu pavada (drīzāk gan vada un izpestī ik uz soļa) jaunā kalpone Avaka no plantācijām. Cildenais nedodas rokā…

Absurda alegorija par cilvēka attiecībam ar dabu. Filmas noslēgumā režisors ir licis Bērkam nostāties virs kraujas, gluži kā romantisma laikmeta gleznotāja Kaspara Dāvida Frīdriha darbā Ceļotājs virs miglas jūras, akcentējot reizē ainavas varenību un indivīda nenozīmīgumu tajā. Jāteic, galvenā varoņa samežģītais prāts nekādi nesaskan ar viņa vēsturisko prototipu.

Žūrijas paziņojums: Runājot par mūžīgo konfliktu starp racionālo un iracionālo, tā aizsniedzas ārpus vēsturiskās precizitātes, lai ieskatītos filozofiskajos un ētiskajos jautājumos, tam galvenokārt izmantojot vizuālo kinematogrāfisko valodu. Un tas viss tiek paveikts, nezaudējot nedz vieglumu, nedz humoru.