1928. gads. Tikpat labi arī šodiena. Vai vakardiena. Jaunieši Baltijas jūras piekrastē debatē par Marksa un Englesa “Kapitāls” astoto nodaļu. Pagaidiet, ir jautājums par piekto paragrāfu un darba dienas jēdzienu un ekspluatāciju! Bet, klau! Tur taču rakstīts, ka kapitālisti ir vampīri, kuri barojas no strādnieku asinīm! Tajā pašā krastā no Krievijas ierodas caurkritis Sergeja Eizenšteina aktieris un fabrikas strādnieks Ļovuška, uzdodoties par baronu Koberski. Drīz industriālistu meita Oktāvija viņu atmasko, bet abu sociālekonomiskās saites pieņemas spēkā. Tās noved pie vampīrfilmas uzņemšanas, Ļovuškam saldi zīžot savas iedomas par Holivudu, bet Oktāvijai atveidojot vampīra upuri. Vienu mirkli – atgādiniet, kas ir šīs filmas vampīrs?

Nav melots, ka filma norisinās 20. gadu beigās un mūsdienās. Ķecerīgie anahronismi ar kolas skārdeni, mūsdienu hipsteru tērpiem un laicīgiem gadžetiem labpatikā dezorientē šīs tikumu komēdijas skatītāju. Visai likumsakarīgi, ka pēc debijas pilnmetrāžas “Buržuāzijas suņa paškritika” (2017) vācietis Juliāns Radlmaiers turpina ar padomju montāžas kino alternatīvo vēsturi, “kaut kur izlasītu strādnieku apvērsumu”, mēmā kino gegu stilizāciju un pirmnacisma elitistu badmintona mačiem. Šogad Berlināles intriģējošākajā konkursā “Encounters” iekļautā filma vien pāris mēnešu laikā kļuvusi par satīras emblēmu, atstājot itin revolucionāru smaidu uz sejas.