1942. gada 20. janvāris. Spirdzīga ziemas diena, debesīs iegleznojoties mākoņiem. Teju identiskos mundieros Vanzē ezera savrupnama slieksni šķērso Vācijas ministri, SS un Nacionālsociālistiskās Vācijas strādnieku partijas funkcionāri. Tikšanās iemesls – ebreju jautājuma „galīgais atrisinājums”. Šo vīru mērķis ir virzienā no rietumiem uz austrumiem “iztīrīt” Eiropu, lai “atbrīvotu dzīves telpu” vāciešiem. Retorika par tīrasiņu vāciešiem, dalot to piederību ceturtdaļās un sešpadsmitdaļās, mijas ar neformālām cigarešu un kūku pauzēm. Iznīcības birokrātijas stundas, kuras mainījušas vairāku miljonu ebreju likteņus.

Apritot 80 gadiem kopš konferences, genocīds dažādās pasaules vietās turpinās – arī tepat, kaimiņos. Šī dokudrāma, rekonstruējot notikumus Vanzē, savā vizuālajā atturībā ir izsmalcināta, bet lēmumu īstenotāju dialogi, replikas un diskusijas ir stindzinoši saltas un ciniskas, padarot nāves spriedumus par kaut ko tik ikdienišķu kā mata noņemšana no Hugo Bosa dizainētās žaketes. Lai gan konference vairākkārt kļuvusi par “kino materiālu”, izceļot 1984. gada vācu filmu “Hitlera galīgais risinājums” un pat “Netflix” miniseriālu “Neortodoksālā” (2020), šajā aktierkino darbā notikušā inscenējums pārliecina ar aukstasinīgu, apbrīnojamu vēsturisko detalizētību par – kā sacītu Hanna Ārente – “ļaunuma banalitāti”.