Villijs ir Ņujorkas dīkdienis, kas knakstinās ap mikroviļņu vakariņām folijā un blēdās kārtīs. Drīz no Budapeštas ierodas 16 gadus vecā māsīca Eva – savus patiesos nolūkus par labākas dzīves tīkojumiem viņi skaļi tā arī nepasaka. Abu ungāru izcelsmes migrantu neiederība šajā valstī pamazām satuvina. Pievienojoties draugam Edijam, viņi trijatā dodas uz Floridu apciemot radus – pašiem nezinot, tā ir vieta, kur atvērta pirmā Disnejlenda, kuru skatītājam tā arī nebūs lemts ieraudzīt.
Kanonisks darbs, kas iezīmēja Džārmuša humora trajektoriju un tematiskās kartes, starptautisko karjeru Kannās un Sandensā un autsaidera rokrakstu, tuvinot kino attēla kustību poēzijai. Filmas 67 tumsā izdziestošie kadri ievilina melanholijas kontinentā – netipiskā Amerikas spoguļvalstībā. Džārmušam Amerika ir dīka, izdzīvojusies un sagarlaikota, tāpat kā vairumam viņa varoņu un iecienītajam dzejniekam Tomasam Stērnam Eliotam. Pat mūziķis Džons Lūrijs, Villija lomas atveidotājs, ir apātisks, varbūt pat pārgulējis jēgu savā šķelmja bravūrā: vai sapnis par Ameriku ir atrašanās metafiziskā nomodā?
Kuratora ceļavārdi: Izsmēķu čupiņā un nenozīmīgās sarunās uzrakstīta ekrāna poēzija, kas pieņem, nelāda amerikānisko un patērniecisko, banālo un ikonisko. Amerikas neatkarīgo kino pieteica Linčs, turpretī Džārmušs to izkopa, bet Tarantīno to nosvinēja.