Solas vectēva, psihoterapeita, mājā allaž valdījusi rosība un kņada. Ierastais haoss nedaudz sāk nomākt septiņgadnieci, kuras tēvs atrodas uz slimības gultas. Par godu viņam, gados jaunajam, talantīgajam māksliniekam, tuvinieki ir ieplānojuši svinības. Rosoties līdzās abām tantēm, kuras apcer promesošās vīriešu figūras un izbalējušo patriarhātu, ģimenes iekšējais klimats pamazām atraisās. To visu mazā Sola vēl neapzinās. Viņas pakrūti tricina kas cits – apziņa, ka bērnības pasaulē lēni, pusčukstus ieplūst vārdos neizsakāms zaudējums. 

Tādas filmas kā Avilesas “Totēms”, tās neapbružātais trauslums un emocionālā intensitāte, ir tas, kas skatītājiem padara festivālus par Notikumiem. Kopš pirmizrādes galvenajā konkursā Berlinālē un, nedodot viltus solījumus, cildinošām atsauksmēm šī filma, šķiet, nonākusi transformējošā kino līmenī. Meksikāņu režisores otrajā pilnmetrāžā, turpinot debijas darba “Istabene” (2019) vizuālo izjūtu, sižetiski viss ir skaidrs, taisns un pārliecinošs. Tomēr kameras dzīvesošais raksturs, koru balsu partijām līdzīgie dialogi un centrālais filmas sirdspuksts – jauniņā aktrise Naīma Sentīesa – nostāda skatītāju jaunā iekšējā laika teritorijā. Šeit ir vērts iegriezties un palūkoties uz atvadām kā dzīves rituālu un to, cik cieši kino nostājies līdzās mūsu gribai atcerēties.