1942. gada ziema. Aiz polārā loka, neapdzīvotajā Trofimovskas salā Laptevu jūrā, deportētās tautas cīnās par izdzīvošanu. Šī ir viena no vietām, kuru padomju varas iestādes izvēlējās, lai deportētu lielu skaitu iedzīvotāju no okupētajām Baltijas reģiona, Somijas, Ukrainas un citām valstīm. Starp vienaldzību un nežēlību, drastisko klimatu un trūcību bija jāatrod iespēja un cerība, kā palikt dzīviem.

Pēdējo gadu dinamiskās pārmaiņas Baltijas kino ainavā apliecina dokumentālās animācijas pilnbriedu. Lietuviešu kino veidotāju Valevičūtes-Brazauskienes un Skuča kopdarbs vēta kolektīvo traumu, vēsturisko atmiņu un koloniālisma taktikas, izmantojot animācijas valodas rīkus un poētiku. Autori apzinājuši un inscenējuši deportācijās izdzīvojušo atmiņas, veidojot simbolisku rokas stiepienu baltiešu kolēģu pilnmetrāžu virzienā – igauņa Marti Heldes “Krustvējos” (2014) un latvieša Viestura Kairiša “Melānijas hronika” (2016).