Interešu zona. 2022. gada 24. februārī, pilna mēroga iebrukuma pirmajās stundās, Krievijas Federācijas militārie spēki ieņēma Čornobiļas atomelektrostaciju. Novērošanas kameras palika ieslēgtas. Un kā būtu, ja visu turpmāko vēstītu tikai tās? Mijoties absurdām rīcībām un cilvēku stāviem – ierindniekiem, krievu žurnālistiem, kodolenerģijas aģentūras “Rosatom” darbiniekiem un ukraiņu kodoltehniķiem, banālais mijas ar šausminošo. Vietā, kur notikusi viena no cilvēces lielākajām katastrofām, plānotais sastop nejaušo.
RIGA IFF skatītājiem pazīstamais ukraiņu režisors un mākslinieks Radinskis (“Bezgalība saskaņā ar Florianu” (2022)) turpina pētīt dekoloniālismu un brutālākos cilvēces vaigus. Šoreiz viņš izmanto nejaušības principu, atainojot sīkbūtnēm līdzīgos okupantus, kuri inscenē sižetu ar radiācijai pakļauto maizi, dirn, valkā “NASA” džemperi un nesaprot, ko īsti šajā radioaktīvajā zonā darīt. Nekas netiek komentēts – vien bezkaisli parādīts, tomēr arī Radinskim netrūkst zobgalības: tamdēļ šo filmu var dēvēt par “speciālu kinodarbu”. Zināms, ka videomateriāli ir nodoti Ukrainas prokuratūrai – tie kādu dienu tiks izmantoti kara noziegumu prāvās, cenšoties panākt taisnīgumu.
Kuratora ceļavārdi: Daudz satricinošāka par šausmu kino klišejām var būt patiesība, fiksēta ar videokameras bezkaislīgo, tomēr mazliet ziņkāro aci. Filma, kas pārkāpj pierasto, izmantojot mazāk, nevis vairāk.