Ļoti reti “Hello Kitty” un filozofs Sērens Kirkegors satiekas, un šī ir tā reize. Norvēģietes Lingstades debija ir absurda, viscaur provokatīva un pārsteidzoši “jauka” filma par svešādu pieaugšanu, aizliegtām jūtām un vēlmi kontrolēt pagātni. Sansevastjanas Starptautiskā kinofestivāla konkursā “Jaunie režisori” iekļautā dramēdija piedāvā neērtu sabiedrības spoguli.

Kas gan varētu būt nevainīgāks par kaut ko mīlīgu? Ričards nevēlas kļūt par tēvu. Viņš arī ir izvairīgs uzsākt kopdzīvi ar draudzeni un viņas septiņus gadus veco meitu, tamdēļ atgriežas bērnības mājās. Tur viņš sastop Stellu – savas mātes aprūpētāju, kura videočatos iejūtas sava alter ego – Lolitas – tēlā. Starp atturīgo Ričardu un Stellu izveidojas savāda lomu spēle, kurā abi izliekas par kaut ko, kā viņiem pašiem pietrūkst. Viņš ilgojas pēc bērnības valdzinājuma, viņa – pēc iespējas tajā atgriezties. Un drīz rūpīgi uzbūvētā fantāzijas pasaule sāk brucināties.

Atpazīstams ziemeļnieciskums ar varoņiem, kas šķietami izkāpuši no “Radiohead” mūzikas videoklipiem – viņi iemieso eksistenciālu dzīves aizlauztību un izdzīvo sevi ķermeniski. Nebūsiet arī nevērīgi, ja atpazīsiet šīs filmas antropoloģiskajā sveškaunā nedaudz Toda Solondza. Lingstades debija atrod ārkārtīgi patīkamu un terapeitisku zonu starp transgresiju un skumjām, bērnību un briedumu, mirkli un nemainīgo. “Mīlīgais” ir “cute”, “kawaii”, viscaur bērnišķīgais un šarmantais, tomēr cik tālu kaut kas var palikt “mīlīgs”, pirms tas kļūst par ko pavisam citu? Nereti tas pārtop par grotesko un vardarbīgam skatienam pakļauto, paliekot pāri tam, ko kāds ievērojams rakstnieks sacījis: man ir atlikuši tikai vārdi, ar kuriem spēlēties.