Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā debitējošā režisora Harari – viņš arī “Kritiena anatomijas” (2023) scenārija autors – pirmo pilnmetrāžu var dēvēt par Antonioni stilistikai radniecīgu, bet tajā viņš uzšķērž sabiedrību ar identitāšu pasjansu, ievijot arī baudā iemantotu “vīrusu”. Pasauli pārņem iekāres ieeļļota identitātes krīze, un Kafka pasmaida.

Pats parastākais fotogrāfs dzīvo pašu parastāko, vienmuļāko dzīvi Parīzē. Dāvids ir apsēsts ar pagātni un foto sēriju ar nejauši sastaptu sievieti. Karnevālā, kurā psihedēlilija sastop hedonisko un no oranža politiķa galvas birst konfeti, melanholiskais vīrietis satiek apbrīnoto sievieti. Abi ļaujas bezvārdu kaisles brīdim naktī, turpretī rīts atklāj ko šausminošo. Dāvids vairs nav viņš pats, bet kāds cits: viņa ķermenis nav viņa paša. Viņš uzzina ķermeņa jauno vārdu: Eva.

Metafizisks, neērts horors par sevis pazaudēšanu – ar šādu pieteikumu Harāri stindzina un pat intelektuāli perversā manierē izklaidē. Lai vai fabulas uzstādījums atgādina par intīmas tuvības kulmināciju kā franču “la petite mort”, tomēr režisors piedāvā brīvību redzēt Nīlsa Šnaidera un Leas Seidū varoņus (un personas) kā prātniecisku komēdiju ar eksistenciālu zosādu, kurā kā celtnieks parādās arī rumāņu kino nešpetnelis Radu Žude. Ideju un ielu filozofijas meistardarbs, kurā rotaļas ar ķermeņa dismorfiju tikai nostiprina to, ka atmiņa ir tas, kas padara mūs par to, kas mēs esam.