Vīne, 1777. gads. Astoņpadsmit gadus vecā pianiste Marija Terēzija Paradī ir īsts brīnumbērns, lai gan viņa jau trīs gadu vecumā zaudējusi acu gaismu. Vecāki aizved meiteni pie pretrunīgi vērtētā ‘brīnumdara’ Franca Antona Mesmera, kur jauniete pievienojas ērmīgu pacientu grupai. Viņa pirmo reizi mūžā izbauda brīvības garšu, tomēr atskārš, ka, pamazām atgriežoties redzei, viņa zaudē savu muzikālo virtuozitāti. Barbaras Albertas filma ir stāsts par sociālo sistēmu, kas balstīta uz aizliegumiem un apspiešanu, un par sievietēm, kuras cenšas iekļauties šajā sistēmā, lai ierobežojošajā struktūrā atrastu sev vietu. Stāsts par to, ko un kā redzam, un vai vajadzētu ticēt visam, ko redzam.