Saskaņā ar leģendu, pasaules aizsākumos nebija ne smilšu, ne jūras, ne mierinošo viļņu, ne bangojošo pļavu, ne rotaļīgā vēja vai debesu, tikai dziļš bezdibenis. Tur, pašā pasaules malā, no nekurienes parādījās Islande. Pirms tūkstošiem rudeņu kāds vīrs un sieva ieradās te ar saviem lopiem, lai apmestos uz vistālākā zemesraga, aiz kura plešas vien skarbais Ziemeļu Ledus okeāns. Rudeņi nāca un gāja...

Atkal iestājies rudens, un sirmo pāri apciemo mazbērni, kuri palīdz nodzīt aitas lejā no kalniem. Šogad tas notiks pedējoreiz, tomēr pasakainā dabas ainava nerimsies stāstīt par Pēdējo rudeni. Gandrīz sataustāmi austs šis kinematogrāfiskais audekls – teiksma par pamestu vietu, kur miglas piekļaujas tēraudzilajam jūras klājumam.

Kuratora skatījums: Rūpīgs, mīlestības caurstrāvots islandiešu aitkopības spēcīgās tradīcijas portrets uz majestātisko ainavu fona, kā ziemeļu ceļojuma diapozitīvu vakars.

Seansā: Tikšanās ar filmas veidotājiem