Sniegotos Transilvānijas kalnos slejas muižas nams, kura saimnieka saaicinātie viesi pie lepna galda ieslīgst arvien kaismīgākā ieskatu apmaiņā par labo un ļauno, progresu un tikumiem, kā arī par nāvi un Antikristu. Varoņi lielākoties runā franču valodā, jo tieši tajā sarunājās XIX gadsimta un XX gadsimta sākuma Austrumeiropas aristokrātija. Kalpotāji aptekalē sapulcējušos, kādā istabā guļ smagi slims un vecs pulkvedis, bet no citām telpām atplūst satraucošas skaņas.

Rumāņu “jaunā viļņa” pamatlicējs Kristi Puiu balstījis šo filmu Vladimira Solovjova (1853–1900), ievērojamākā XIX gadsimta Krievijas kristīgā filozofa un mistiķa, sacerējumā “Trīs stāsti”, kas pravieto lielu satricinājumu tuvošanos – Austrumāzijas tautu konsolidēšanos pret Eiropu un Antikrista kā Eiropas Savienoto Valstu prezidenta un vēlāk vispasaules monarha parādīšanos. Solovjovs vēlējies atsegt maldinošo seju, kas slēpj ļaunuma bezdibeni, tāpēc Puiu sagaida no skatītāja spēju intelektuāli iesaistīties. Iedrošinājums estētiem – viņa filmās spilgti sevi apliecina tas, ka pirms pievēršanās kino apguvis glezniecību.