“Klausieties pacietīgi… Mēs, kas esam pēdējie cilvēki, nopietni vēlamies jums ko pavēstīt.” Esība vienmēr bijusi apdraudēta – cilvēci varētu būt iznīcinājušas pat nelielas pārvērtības vides ķīmiskajā sastāvā, kāds sevišķi ļaundabīgs mikrobs, radikālas klimata izmaiņas, dažnedažādas pašu muļķības sekas vai kādas norises debesīs… 

Pirmais un pēdējais islandiešu komponista Jouhana Jouhansona (1969–2018) režijas darbs pilnmetrāžā ir desmit gadus tapusi poētiska alegorija par atmiņas, ideālu un utopijas bojāejas jēdzieniem. Tilda Svintone melnbaltā attēla aizkadrā lasa rakstnieka un filozofa Olafa Steipldona 1930. gada zinātniskās fantastikas romāna tekstu. Šajā rekviēmā Visumam zūdošās civilizācijas liecinieki ir futūristiski un noslēpumaini akmens monumenti, kas reiz celti Balkānos, lai traģisku notikumu atceres vietā aicinātu uz brālību un vienotību. Pieturpunkts domām par sevi un citiem kā skaudri īsu muzikālo kompozīciju. Filma tika pabeigta jau pēc tās autora nāves.