Zviedrijas impērijas izveidotājs Gustavs II Ādolfs 1619. gadā pavēlēja tālā Baltijas jūras salā uzbūvēt dziednīcu lepras slimniekiem, jo šīs kropļojošās kaites izplatīšanos uzlūkoja kā Dieva sodu grēciniekiem. Pirmais mācītājs vietējā baznīcā bija ārsts, kas jau pēc pieciem gadiem sajuka prātā. Pēc laika uz salu sāka nosūtīt arī citus, kuriem “trūka Svētā gara”. Visbeidzot, līdz pat 1962. gadam bijusī dziednīca kalpoja kā patversme garīgi slimām sievietēm, kuru vēstules nekad nesasniedza adresātus… Klīst tikai nostāsti par to, ka dažkārt aukstās ziemās balti stāvi bēguši pār aizsalušo jūru.

Kad režisore bija iepazinusies ar Sjeli un tās arhīviem, izjustais nedeva miera – tapa šī filma. Agrāk uz visos gadalaikos skaistās salas nonāca pret savu gribu, bet pašlaik pētniecības institūta zinātnieces labprātīgi izvēlas atrašanos izolācijā kā savu dzīvesveidu. Savulaik te pētīja uz mūžu ieslodzītās sievietes, nu pēta apkārtējo dabu, kur mājo aizmirstībā iegrimušo dvēseles.