Ariadne atgriežas mājās. Modeles darba izbrauciena laikā Londonā viņa zaudē vecmāmiņu Mēdeju, kuru dēvē par Bebiju. Pēc bērēm meitenei jāšķērso Gruzijas gleznainie lauki kopā ar mīklaino Temo, lai pēc seniem apbedīšanas paradumiem no jauna savienotu vecmāmiņas dvēseli ar ķermeni. Pārvarot šo tālo, reizēm nogurdinošo atbalsu zemi, Ariadne ir spiesta stāties pretī sarežģītajai, citkārt nežēlīgajai Bebijas ietekmei uz viņas ne tik tālo bērnību.

Bebija gruzīniski nozīmē “vecmāmiņa”. Padomju Savienībā dzimušās režisores Žužas Dobraškus attiecības ar savu vecmammu, vēlāk viņas zaudējums kalpojis par iztēles lauku elēģiski melnbaltajai drāmai, kas ieritinās grieķu mitoloģijas apskāvienā. Būdama gleznotāja un laikmetīgajā literatūrā novērtēta rakstniece, Dobraškus nolēmusi debijas darbā sākt ar sevi un simboliem: pagātnes faktūrām un gaismām, ķircinoši siltiem, tuviem un arhetipiskiem tēliem un sen saklausītām pieaugušo čalām.