Nomiris Kanzasā dzimušais redaktors Arturs Hauicers juniors. Pieminot respektēto, Amerikā daudzlasītā avīzes pielikuma “Francijas Vēstnesis” ideologu, žurnālisti gatavo viņa nekrologu. Franču pilsētā, kuras nosaukumu varētu tulkot kā “sagurumu no garlaicības”, kolēģu atmiņas par Hauiceru saplūst četros stāstos. Top ceļojumu apraksts “Profesija – riteņbraucējs reportieris”. “Betona šedevrs” par kādu jukušu gleznotāju, viņa sargu, mūzu un mākslas tirgoņiem. “Manifesta labojumi” – mīlestības un nāves hronika studentu sacelšanās laikā. “Policijas komisāra privātā ēdamistaba” – spriedzes pilns stāsts par narkotikām, nolaupīšanu un izsmalcinātām pusdienām.

Amerikāņu autorkino režisors Vess Andersons sacījis, ka allaž vēlējies uzņemt savu versiju “franču kino”. Viņa jaunākā antoloģijas filma ir vizuāli vērienīgs veltījums neatkarīgajai žurnālistikai, drukātajam vārdam un preses brīvībai. Tiesa, Kannu kinofestivāla konkursā izrādītajā darbā šī brīvība rotaļājas ar šifrētiem, vēsturiski reāliem “The New Yorker” autoriem, ģeometrisku diorāmas optiku un patiesiem izdomājumiem dažādās valstīs. Sadarbojoties ar tādiem aktieriem kā Bilu Mareju redaktora lomā, Tildu Svintoni, Vilemu Defo, Timotē Šalamē, Kristofu Valcu un daudziem citiem, Andersons iedzīvina alternatīvo 20. gadsimta vidus hroniku. Laikmetu, kad bija cita  nozīme autorībai un stilam. Tam, kas vēsta un kā vēsta.