Kustīgas gleznas, kas gluži kā ģimenes albuma lapas, ieved Vladimira jeb Degunradža ģimenes hronikā 80. gados. Viņš drasē pa saulespuķu lauku, dzerošais tēvs nonāk cietumā, māte nodzen sevi darbos, māsa apprecas, tad atgriežas mājās, brālis dodas karot uz Afganistānu… Deviņdesmito sākums kļūst par Degunradža kā homo capitalisticus laiku. Viņš ir bezkaunīgākais, alkatīgākais no bandītiem, kuram īsti nav nekā zaudējama. “Es reiz domāju, ka bērni var būt nežēlīgi, bet pieaugot sapratu, ka pieaugušie var būt vēl nežēlīgāki. Tad nemanot tu kļūsti par vienu no viņiem,” kā grēksūdze skan Degunradža vārdi.

Pēc Krievijas vispārējās militārās nežēlības 24. februārī ukraiņu režisora Oļega Sencova brutālā krimināldrāma ieguvusi jaunu emocionālo kontekstu. Šobrīd kādreizējais Krievijas politgūsteknis atrodas kara frontē. Filma sākas kā apsolījums par paaudžu maiņu Padomju Savienības agonijas gados, bet jau padsmitajās minūtēs piedāvā ģenealoģiju 90. gadu jēlajam kapitālismam un agresijas valūtai. Izrādīta pērn Venēcijas kinofestivālā, šī filma ietiecas gan Ukrainas tautas zemapziņā, gan arī apliecina Sencova spēju izklāstīt savu redzējumu par nācijas likteni caur žanru. Postpadomju gadu Austrumeiropas variācija par Skorsēzes “Labie puiši” (1990), kurā ciniski draudzīgi ieskanas Lielā bērnu kora “Kad mans draugs ir līdzās”, iekams Degunradzis skalda un valda.