Sperot soļus miglā ietītajos Austrumpolijas mežos, skatam atklājas ne tikai bagātīgas dabas ainavas, bet arī koka mājas, kurās mitinās vairākas sieviešu paaudzes. Viņas dzīvo saskaņā ar dabu, senlaiku rituāliem un maģijas klātbūtni. Paralēli sevis pasargāšanai no ļaunu lāstu priekšnojautām, tā sauktās raganas ir talantīgas kora dziedātājas – viņu balsis savieno tagadni un pagātni, uzburot skanējumā maģiski dzīvas likteņainas.

Priekšstatu, pasaules redzējumu un arī kino formu dualitāte – to piesaka filmas divas daļas, kas nosauktas kā “Diena” un “Nakts”. Duālisms jo īpaši atklājas filmas struktūrā un režisoru Mahalekas un Mahovska inovatīvajā izvēlē filmu veidot vienlaikus kā dokumentālu, laikmetīgu novērojumu un arī 1959. gada spēlfilmas hibrīdu. Londonā dzīvojošais režisoru pāris šo kinodarbu veido no sievietes perspektīvas, izgaismojot solidaritāti sieviešu starpā valstī, kur vēl joprojām nepārtraukti tiek ierobežotas sieviešu tiesības.