Pēters fon Kants ir veiksmīgs, nedaudz ar dekadentiskiem putekļiem klāts režisors pusmūžā. Viņš dzīvo kopā ar savu asistentu Karlu, kura psihe kļuvusi par režisora pazemojumu rotaļlaukumu. Nemainīgi Pētera mūza ir pārpasaulīgā Sidonija – izcila aktrise, kuras mēness bālā āda atgādina neizgaismotu kino ekrānu, bet lūpas – samtaini apvalkotos kinokrēslus. Pēc iepazīšanās ar jauno aktieri Amiru režisors iemīlas, vēloties kopīgi revolucionizēt kino apvāršņus. Viņiem tas izdodas, bet Amirs sabradā paša Pētera pasauli, iedēstot tajā dēmonu sēklas.

Rainers Verners Fasbinders, vācu kino enfant terrible, rakstot un režisējot “Petras fon Kantas rūgtās asaras” (1972), neglaimojoši izteicies par sievietēm: tās savu “apspiestību izmanto kā terora ieroci”. Tikmēr jaunā manierīguma autors, francūzis Fransuā Ozons ir krass viņa pretstats. Tieši sievietes Ozona filmās ieguvušas jutekliskas, pilnīgas un inteliģentas aprises; tamdēļ, apvēršot galvenā tēla dzimumu, viņš vēlējies pietverties destruktīvajiem vīriešu tēliem. Ozons radījis vizuāli izsmalcinātu seksualitātes un varas spēli, kuras mērogs ir cilvēka ambīcijas slavas spozmes gaismā. Lomās Denī Menošē, Izabella Adžani un Fasbindera aktrise – Hanna Šigula.