Parīziete Sandra ikdienā nodarbojas ar citu vārdu un domu tulkošanu. Vienatnē viņa audzina meitu un regulāri apciemo savu tēvu, kādreizēju filozofijas profesoru Georgu, kurš pamazām zaudē redzi un cieš no demences. Vēloties tēvam labāku dzīvi, viņa rod mierinājumu pie ilggadējā drauga Klementa. Būdams precējies, viņš ieskatās Sandrā, un abi uzsāk kaislīgu dēku. Kopīgām naktīm ritot, abi jaundzimušās jūtas un to turpmāko gaitu sāk redzēt nedaudz citādāk.

Impresionisma kino par atmiņu un jūtu gaišo starojumu. Franču režisore Hansena-Lēve, šobrīd viena no Eiropas kino spilgtākajām autorēm, atjautīgi virpina stāstu no “citas sievietes” skatupunkta – aktrises Leas Sejdū atveidotā Sandra nav mīļākā, pavedinātāja vai pasīvs tēls. Jāpiekrīt aktrises sacītajam pēc Kannu “Režisoru divnedēļas” seansa: viņa ir vitāla, patiesa sieviete, kura pati izvēlas, ko mīlēt. Piedāvājot neordināru, pasteļos dzirksteļojošu Parīzes panorāmu un cilvēku “tulkošanas” neiespējamības hroniku, kādreizējā kinokritiķe skatītājam pamet jautājumu: ja nu mēs kādu mīlam tā, kā mēs viņu gribam atcerēties?