Iesākumā vaicājums skatītājam: ja nu lietus lītu iekštelpās, tad kur mēs meklētu patvērumu no uzmācīgajām lāsēm? Kura būtu tā vieta, kur mēs justos drošībā un sausumā? Ir jādodas otrpus slieksim. Te piepeši skan zvans, un kam tas zvana? “Es runāju ar sevi, viņš ar viņu, viņa ar viņu, zeme runāja ar zemi, koki ar koku. Tikmēr iekšā turpina līt pazīstamais, tas reiz satiktais lietus,” raksta režisore.

Rokas pieskāriena klātbūtni uzjundošā animācija ir kā tīkams pēcpusdienas lietus vasarā – laiks apcerei, sarunājoties ar sevi un ieraugot krēslainu debesi. Austrālijā dzimusī Jenkena studējusi glezniecību Tasmānijā un ieguvusi klasiskās animācijas izglītību Vankūverā, turpinot studijas maģistrantūras līmenī Igaunijas Mākslas akadēmijā. Eļļas glezniecība, to kombinējot ar ogli, ir viņas rokraksta – krāsu brutālisma un fovisma izkoptības – pamatā, mēģinot radīt skatītājā imersiju un pārdomas katalizējošu telpu un tēlus.