Helēna izjūt nepiepildījumu laulībā ar augstskolas pasniedzēju Rihardu. Kopā ar bērniem Ēriku un Maiju viņi dodas uz ģimenes īpašumu laukos, lai to renovētu – Helēna tur drīzumā cer rīkot dejas retrītus. Pārsteidzošākas par drēgnumu viņu attiecībās ir mežmuižu apdzīvojošās radības – gaļīgi kāpuri tapsējumos, ložņājošie tārpi uz vakariņu šķīvjiem un briežvaboles uz mitrajām sienām. Kukaiņu teroram pieņemoties spēkā, Helēna un Rihards katrs nostājas savā kara frontē, atsedzoties arī bērnu fobijām un neizrunātiem zaudējumiem.
Karapetjana simbolu drāma ar šausmu kino ielaidumiem uztausta visnotaļ neērtas (un sulīgi ironiskas) patiesības par ģimenes dzīves fasādi. To autors atsedz, rotaļājoties gan ar Dario Ardžento giallo šausmu emblēmu “Nopūtas” (1977), gan sirreālo Deivida Kronenberga klasiku “Kailās pusdienas” (1991), gan arī apsmej ar “Spoku mednieki” baltajiem kostīmiem. Karapetjans ir konsekventākais šausmu žanra preparētājs Latvijas kino – to apliecina gan asprātīgais citātu horors “M.O.Ž” (2014), gan arī jaunā tēva baiļu summa filmā “Pirmdzimtais” (2017). Šoreiz režisors meditē ap jēdzienu “kauns” tuvāko cilvēku lokā – ģimenes struktūra ir vispateicīgākā zona psihes anatomijas stundai, un tā var būt šausminoši izklaidējoša.
Kuratora ceļavārdi: Entomoloģiskā horora iekrāsots ģimenes portrets interjerā.