AIDS krīzes sākumā slimnieki un trauslākā sabiedrības daļa nebija laimīga – tad kamdēļ filmai ir jābūt priekpilnai? Dzestrā intonācijā un informatīvi blīvajā darbā apskatīti fakti un fikcija: gan neoficiālā “pērtiķu teorija” un medicīniski eksperimenti ar bērniem, kuri sirgst ar Dauna sindromu, gan amerikāņu pētījumi un kaili ieslodzītie ledus baseinos.

1986. gadā Zviedrijas Nacionālā veselības un labklājības padome pasūtīja Andersonam īsfilmu par HIV vīrusu – šo darbu gadu vēlāk izrādīja skolās un medicīnas iestādēs. Padomes pārstāvji nolūkojušies ar skepsi uz režisora faktoloģiskajiem avotiem. Tomēr zīmīgi, ka tieši šī pasūtījuma filma ļāvusi režisoram izkopt savu stilu – tā tiek piesaukta kā būtisks atspēriena punkts, vēlāk iegūstot starptautisku atzinību.