Lēna un Johans nolēmuši šķirties. Pirms nepilniem trīsdesmit gadiem abi sastapušies pie nakts lokāla. Tobrīd viņai bija 24, viņam – 19. “Ir grūti iztēloties dzīvi bez viņas,” tolaik silto jūtu prieks zaigoja Johana sejā. Pēc gada abi sagaidījuši pirmdzimto, mainoties kopīgajai pasaulei. Šobrīd viņi ir pusmūžā, audzina trīs meitas, risina kopdzīvi un izjūt vārdos neietērpjamu apātiju. Lēnai un Johanam sēžot uz dīvāna kameras priekšā, viņi spriedīs to pašu, ko skatītājs: vai vēlme šķirties ir mīlestības izpausme?

2000. gadā Nīkandere dokumentēja reibinoši iemīlējušos zviedru pāri Lēnu un Johanu – atgriežoties pie varoņiem jau attiecību brieduma fāzē, viņa nolemj veikt laulības institūta anatomiju. Gadu gaitā uzturot attiecības un piekļūstot pārim tieši tik tuvu, lai atraisītu tīru jūtu vaļsirdību, režisore Lēnai un Johanam piedāvā terapeitisku pašrefleksiju – tajā viņi atskatās paši uz sevi, lai izprastu, kas īsti šo gadu laikā abu starpā noticis. Aizraujošās dokumentālās garfilmas piemērā atblāzmo režisores tautieša Ingmara Bergmana seriālā “Laulības dzīves ainas” (1973) meklētais. Proti, kas tuvībā nodala laimi no nelaimes, un otrādi.