Par spokiem mums līdzās un spokiem mūsos pašos. Ekofašisms, eigēnika, paškaitējums, apdullinoša smagā roka mūzika, pārsisti ceļi un pušumi. Pirms divdesmit gadiem Norvēģijā, tāpat kā vairumā citu valstu, dažādu formu ekstrēmisms mijās ar subkultūrām, kas piedāvāja emancipāciju. Caur izkāpinājumu, asinīm un ideoloģisko radikālismu mēs visi izaugām.  

Norvēģu režisora Rūdes Halvorsena videoārta manierē veidotais dokumentālais portrets ielūkojas divtūkstošo gadu Norvēģijas jaunās paaudzes acīs un to interesē par subkultūrām. Bērnībā aizraujoties ar agresīvu mūziku un skeitbordu, kā pats min, viņš “atradies tuvu briesmām vai pat destruktīvai rīcībai”. Filmā veiksmīgi apgūtais spokošanās motīvs skaidrojams metaforiski – tas ir atgādinājums par pagājušo, zaudēto identitāti, atlaistajām sāpēm un to, kas vairs neesi, kad pieaudz.