Jona dzīvi iedvesmojis mīts par Edipu. Bērnībā viņš ticis vecāku atraidīts, zaudējot kā ģimeni, tā arī vārdu. Tā bijusi vētraina nakts Grieķijas kalnos, pēc kuras paramediķis Eliass, kas nodēvēts pravieša vārdā, ar sievu viņu pieņemuši. Sasniedzot briedumu, jauneklis pastrādā slepkavību un nonāk saules izbalojušā apcietinājuma vietā. Jons satuvinās ar uzraudzi Iro, pamazām zaudējot redzi un atkal un atkal izdzīvojot stāstu par sevi… Zūdot gaismai un vārdu nozīmei, Iro mīļotajam velta baroka mūziku: Monteverdi, Bahu un Pergolēzi. 

Antipsiholoģiska traģēdija, kas dzimusi no mūzikas gara. Šanelekas, Berlīnes skolas klasiķes, jaunākais darbs ir piņķerīgam rēbusam līdzīga grieķu mīta un Sofokla lugas dekonstrukcija. Filma, kas šogad Berlinālē saņēmusi balvu “Sudraba lācis” par labāko scenāriju, turpina iemīt viņas autorkino raksturīgā atsvešinājuma un vizuālo paradoksu pēdas. Sižeta virsbūve tādā kā greizajā spogulī pārraksta skatītājam zināmo, vizuālās rindas tuvinās grieķu jaunā viļņa kino, bet laika elipse savieno Grieķijas 80. gadus ar mūsdienu Berlīni, dzimšanu ar nāvi, radīšanu ar zaudējumu. Kaut kur – šajā mitoloģijas postmodernitātē – skatītājs atradīs savu pieredzes ceļu un tam tiks atgādināts par sāpēm, kuras vien paši tuvākie spēj viens otram nodarīt.

Filma tiek izrādīta festivāla programmā sadarbībā ar “Lācis, lauva un zars.”