Seansa ievadā eksperimentālās esejas autoru sacītais: “Bailes no nezināmā, bailes no tumsas, bailes no ienaidnieka, bailes no nāves jau kopš cilvēces pirmsākumiem ir bijušas gan tās dzinējspēks, gan klupšanas akmens. Tas ir instinktīvs spēks, kas ir licis cilvēcei apvienoties kopienās, meklējot drošību un patvērumu no briesmām, kas uzglūn tumsā, tomēr lietu galīgums ir neizbēgams. Kā cilvēks pārvar bailes par savu mirstību?”
Tanats segrieķu mitoloģija ir nāves personifikācija – spārnotais dievs melnajā apmetnī parasti ieradies pie mirēja, lai nogrieztu matu šķipsu un atņemtu dvēseli. Viņa ierašanās nebija paredzama – šo nezināmā priekšnojautu summu Balode un Higinss pārskata uz 16mm filmlentes uzņemtajā darbā: kuri ir mūsu fobiju kodi, un vai tiem ir noteikti ritmi, taktis un vizuālie skanējumi? Balode ir “Baltic Analog Lab” dibinātāja un analogo mediju māksliniece, kura personālizstādē “Baiļu cilpa”, kas šogad notika Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, reflektēja par sabiedrības fobijām. Savukārt Higinss ir fotogrāfs, režisors un instlāciju mākslinieks, kura darbi izrādīti teju vai visā pasaulē.