“Laipni lūgti “Vecajā ozolā”! Kaušanās, narkotikas, īpašuma ļaunprātīga bojāšana: vismaz viena gada liegums. Neprovocēts uzbrukums: mūža liegums.” Tādi ir pēdējā kopienas paba noteikumi. Šī ir īpaša vieta Anglijas ziemeļaustrumos, kur vairākas desmitgades satikušies darbaļaudis, vietējie kalnrūpnieki un spirdzinoša dzēriena tīkotāji. Īpašnieks Tīdžejs cīnās par šīs vietas pastāvēšanu zem saules, ko apgrūtina ļaužu aizplūšana un Sīrijas bēgļu ierašanās ciematā. Apstākļi viņu saved kopā ar jauno sīrieti Jaru, un divu atšķirīgo kultūru līdzpastāvēšanas iespēja vairs neizklausās tik neiespējama.

Šobrīd 86 gadus vecā britu kino klasiķa Louča pēdējais kinodarbs, kas nesen kā pirmizrādīts Kannu galvenajā konkursā, ir līdzjūtības vingrinājums bez moralizēšanas un liekiem apsolījumiem. Kannās režisors ieguvis divus “Zelta palmas zarus” – pirmo par Īrijas neatkarības kara drāmu “Vējs, kas šūpo miežus” (2006), bet otro par mūsdienu nodarbinātības labirintiem darbā “Es, Daniels Bleiks” (2016). No filmas uz filmu ar scenāristu Polu Lovertiju viņš pietvēries maznodrošināto, administratīvā cinisma ievainoto un politiskās elites piemirsto likteņiem. Jaunākais Louča darbs sākotnēji varētu šķist programmatisks, skatot zem palielināmā stikla ozolkoka interjera krogu kā sabiedrības mikrorganismu, tomēr tajā atrast tieši to, ko iespējams visvienkāršāk pateikt vien kino valodā.