“Sajūtas ir kā salūts – tās sprāgst un pazūd, kad iegribas,” savu nedēļu pārskata lauku meitene Džekija. Viņas iecienītākā emociju eksplozija rodas no MDMA, ko viņa lieto vienu reizi nedēļā, bet šo zilo tablešu karuseli var atkal savaldīt ar miega zālēm. Tas ir “salūts”, kad vien Džekijai to iegribas. Ar labāko draudzeni Novu abas spriež, ka nākotnē nebūs nozīmes tam, ko viņas dara šobrīd, tomēr dīko garlaicību starp zirgiem, traktoriem un tām pašām sejām aprauj traģēdija. Kad Nova ballītē izmēģina vietējā pastnieka Kaspera sagādātās narkotikas, viņa iet bojā. Jaunā Džekija, pilna skumju un vainas, ir gatava izaicināt likteni un uzzināt, kas notika liktenīgajā vakarā.

Par novārtā atstātajām jaunajām, nogarlaikotajām dvēselēm – tām, kas ilgojas dzīves, kura vēl nav sākusies. Atkarība, līdzatkarība un destrukcija šajā gleznainajā darbā ar Zviedrijas rietumu rurālajām ainavām risināta ar apbrīnojamu izsvērtību. Režisores Salīnas darbā, kas izrādīts Gēteborgas kinofestivālā,  nav nedz patosa, lieku kadru vai defilēšanas pa tēmu maģistrālēm. Šķietami vienkāršajā, nepretenciozajā vidē abu galveno varoņu (lomās Kivi Kaslinde un Maja Vāsmane) attiecību spirāle ir kā intīma pusaugu gadu dienasgrāmata – tajā ir jūtu uzvirmojumi, atraidījumi, noslēpumi un karstākās alkas, kuras atklājam vien tuvākajam sirds draugam. Viens no spilgtākajiem pusaudzības vārīgo punktu uztaustošajiem darbiem pēdējo gadu Ziemeļeiropas kino – tas rezonē dziļi un satricina ar godīgumu, kas iedangā pa skatītāja saules pinumu.