Paši parastākie no mums un viņu neparastie fetiši. Viens no viņiem darina gaiļa kostīmu, lai neviļus fantazētu par atriebšanos kaimiņienei. Šai pašai kaimiņienei tīk par sevi domāt kā bargo, sadomazohistisko kundzi. Tikmēr pastniece skrubina maizes mīkstumus, veidojot mazas bumbiņas. Preses kioska saimnieks izjūt neprātīgu vilkmi pret ziņu moderatori, savukārt viņas vīrs pēc policista maiņām berzē savu miesu līdz spodrībai. Neticamos veidos sešu cilvēku dziņas viena otru papildinās. 

Švankmajera trešā pilnmetrāža ieved Prāgas dekameroniskajos stāstiņos – to centrā ir cilvēks, kas meklē stimulāciju, apmierinājumu un baudu. Tie ir Bunjuela, de Sada, Freida, Ernsta un citu psihoanalīzēs mērcēti rituāli, kuri kairina skatītāja maņas un tiek papildināti ar absurda animāciju un stāvkadru tehniku. Švankmajeram, padarot aktierus par “neanimētiem objektiem”, izdevies šajā fantasmagoriskajā dēku pasakā apspēlēt modernās komunikācijas izaicinājumus – filmā nav dialogu, tamdēļ triviālais, perversais, nojaušamais un arī nesaudzīgi patiesais atsedzas tīrā darbībā.