Divas jaunības dienu draudzenes. Atkalredzēšanās Ņujorkā. Pirms daudziem gadiem, viņu ceļiem šķiroties, Ingrīda kļuva par veiksmīgu autofikcijas rakstnieci, bet Marta turpināja sevi svaidīt starp dažādiem kariem, reportieres darbu un novērsās no savas meitas. Kad Martai nav atlicis daudz laika, eksperimentālajai vēža terapijai nesniedzot cerēto atlabšanu, viņa sen nesastaptajai Ingrīdai ir gatava izklāt savu dvēseli. Abu sarunas atgriež laiku, atmiņas un iztramda domas par nākotni. Marta izsaka īpašu lūgumu, kuru viņa uztic draudzenei, un tas nodala dzīvi no nāves.

Iespējams, divdesmit trešā spāņu klasiķa Almodovara pilnmetrāža ir atzīšanās ne tikai bailēs no aiziešanas, bet arī augstā dziesma sarkanajai un zilajai krāsai un Ingmara Bergmana duālisma puzlei “Persona” (1966). Arī mohērai, alpakai un citām vilnas šķiedrām – Džulianas Mūras un Tildas Svintones varoņu kodīgo toņu džemperi ir filmas trešais galvenais varonis. Nospriegotais melodrāmas žanra crescendo ar godīgo, zem ādas izložņājošo humoru ieguvis Venēcijas kinofestivāla galveno “Zelta lauvas” balvu. Atrotot piedurknes un uzņemot pirmo pilnmetrāžu angļu valodā, Almodovars balsta to krāsu kodos, vizuālā stāstniecībā, viņam raksturīgajās, piesātinātajās mizanscēnās un izcilo aktrišu tandēmā – viņš izved cauri eksistenciālām trīsām, saldinātam farsam, nāves pieņemšanai un dzīves simetrijai, kā to ar nopūtu piesaka Svintones atveidotā Marta.