1982. gada Kannu kinofestivāla murdoņas laikā vairāki norūpējušies un arī ne tik drūmi noskaņoti filmdari reflektē par kino nākamību. Par emblēmu kļuvušās viesnīcas “Hotel Martinez” 666. numuriņā viens pēc otra ienāk Žans Liks Godārs, Rainers Verners Fasbinders, Stīvens Spīlbergs, Mikelandželo Antonioni un citi. Viņi tiek nosēdināti krēslā blakus nelielam televizoram un lūgti atbildēt uz jautājumu: vai kino ir valoda, kas tūlīt pazudīs, vai māksla, kas drīz mirs?
Konceptuāla kamerdrāma, kurā satiekam 20. gadsimta klasiķus, atrakciju kino vizionārus un enfants terribles. Katram no intervējamajiem Venderss ļāva izteikties 11 minūšu garumā – tieši tik garš ir viens 16 mm rullis –, iepriekš nesaskaņojot sakāmo un to, ko katrs kameras priekšā darīs, tamdēļ Vernera Hercoga zeķu novilkšanas akts ir rafinēta improvizācija. Laikabiedru atbildes, kā vēlāk intervijās paudis pats Venderss, viņu ir pārsteigušas, tomēr šī miniatūra par kapitālisma un mākslas attiecībām un “nejēdzīgi daudzajām kustīgajām bildēm” pat pēc 40 gadiem trāpa ar apdullinošu precizitāti.