Kino hronikās un arhīva kadru virknējumos dzimis “savai valstij audzinātās” paaudzes opuss. Tie ir bērni, kas pēc Somijas neatkarības iegūšanas 1917. gadā piedzīvoja nacionālisma plaukumu visos dzīves līmeņos. Raudošie zīdaiņi baltajās katūna drānās slimnīcas iekšpagalmā izauga par kara mācības, higiēnas pamatlikumību un mājturības izcilības skolēniem. Gadiem ritot, disciplīna, ideāli un patoss piedzīvo mainīgas aprises – viņi gaida naidnieku, kuram skoloti. Un drīz vien – padsmit gadus vēlāk – tā ir paaudze, kas definēja nākamo karu. 

Meditējot ap tēzi “vēloties mieru, gatavojies karam”, pieredzējušā somu režisora un kino kritiķa Suhonena montāžas filmas mērogs absorbē skatītāju. Kustīgo attēlu un fotogrāfiju, radio ierakstu un grāmatu, periodikas un valdības dokumentu ornamenti atsedz kino metrikas totalitāti. Roterdamas kinofestivāla “Lielā ekrāna” konkursa darbs apliecina izcilību kā ritmā un narācijā, tā arī estētikā, liekot ieskanēties sāpīgām alegoriskām līdzībām. Tā ir jaunatne, kas dzīvojusi pirms simts gadiem – tās paranoja, neziņa un trauksme ir līdzīga mūslaiku aprisēm, kad vien tūkstoš kilometru no kinoteātra ducinās karš Ukrainā.