Interjers, diena. Vīrietis satiek sievieti. Piedāvā tai ziedus. “Klaudija (darba nosaukums)” iesākas kā improvizēta fikcija par filmas veidošanu, kuras varone ir izbijusi prostitūta. Filmēšanas komanda viņu nogādā uz Taizemi. Maskējoties aiz labiem nodomiem, morālās dilemmas un Hičkoka frāze par “aktieriem kā lopiem” drīz vien saasinās. Ko pieprasa filmas radīšana?

Ievērojamais rumāņu režisors Sitaru turpina uzdot tos pašus jautājumus, kurus savā spēlfilmā “Labotājs”, kas 2016. gadā tika izrādīta Toronto Starptautiskajā kinofestivālā. Kādas ir robežas tam, ja fikcijā vai dokumentālajā darbā tiek “izmantots” subjekts? Pēc paša režisora sacītā, filmā tiek šķetināta “kinoveidošanas liekulība”, izmantojot labi pārdomātus tehniskos risinājumus: sadalīto ekrānu kā caururbjošu komentāru par darbību; reāllaikā veiktu filmas montāžu datorekrānā. Manipulācija, kas vienlaikus rotā un nolād kino, tiek atklāta ar lo-fi estētiku, kas līdzinās Radu Žudes nesenākajiem darbiem, tostarp “Negaidiet no pasaules gala pārāk daudz” (2023), kuru līdzproducējis pats Sitaru.