Jūras viļņu šalkas neliecina par apvārsni vai gaidāmu ceļojumu. Tieši otrādi, akmeņainais krasts apjož mazākas ūdens virsmas – nav jau kur īsti doties. Jauna sieviete klaiņo: viņas atspulgs ir izplūdis ūdenī. Tā Līlas tēls iezīmē Ilas un Amalas, divu draudzeņu, norobežoto pasauli nelielā ciematā Goa, Indijā. Viņas turpina kavēties pie Līlas noslēpumainās pazušanas. Vai viņa ir mirusi? Vai viņai izdevās aizbēgt uz lielpilsētu?

Tāpat kā Alfrēda Hičkoka filmā “Rebeka” (1940) vai Oto Prēmingera “Lorā” (1944), Līla ir prombūtne, spoks un noslēpums. Viņa ir arī sākumpunkts tam, lai pētītu divu atsvešinātu varoņu draudzības dinamiku patriarhālā pasaulē. Ar skaistām kadra kompozīcijām režisors Čodarijs piedāvā pasauli kā trauslu burbuli, kas gatavojas plīst – gan vardarbības, gan meiteņu dēļ, kuras krīt kārdinājumā bēgt.