Režisore intervē māti par viņas dzīvi Libānas pilsoņu karā – laiku, kad viņa bija dzimtenē un kad devās no tās prom. Lai risinātu tādus jautājumus kā, piemēram, kā viņai pietrūkst visvairāk, Elhūrija izmanto attēlus no pilnīgi jaunradītas pasaules, proti, videospēles “Final Fantasy XIV”. Tā ir migrācija no viena punkta uz nākamo daudzspēlētāju tiešsaistes lomu spēlē.

“Machinima”, kur datorgrafikas dziņi reāllaikā rada kinematogrāfisku saturu, ir fascinējošs žanrs, kurš apliecina videospēļu estētiku kā neatkarīgu fenomenu. Ar aizraujošu efektu palīdzību Elhūrija to izmanto, radot distanci no mokošajiem notikumiem, kas ir pat krietni dīvaināki, nekā esam lasījuši daiļliteratūrā, un vienlaikus ilgas pēc teiksmainas, sen pastāvējušas zemes. Tā patiesi ir “pēdējā fantāzija”. Degošas viduslaiku pilsētas, zvaigžņotas naktis un lekni meži veido vizuālu ģeogrāfiju – tas ir cerību un atmiņu patvērums. Kad 2010. gadā pirmoreiz iznāca “Final Fantasy XIV”, tā tika asi kritizēta par radīto nepabeigtības iespaidu. Īsfilma “Pārvietots” rada tai noslēguma sajūtu.