Idilliska pēcpusdiena svaigā gaisā, kuru sarīkojis pats Veismanis. Naivās rotaļas tiek aizvadītas fonogrāfa klātbūtnē – tās turpinās ar šahu un saules peldēm, bet noslēdzas ar krēslu ekstrēmo velšanos no paugura. Dienas izskaņu nobendē sliktais laiks – tas, ko neviens no viesiem nevar ietekmēt. 

Pēc Varšavas pakta iebrukuma Čehoslovākijā 1968. gada augustā Švankmajers ar ģimeni emigrēja uz Austriju. Objektu animācija par “pēdējo vasaru” ir parafrāze gan par tā brīža čehu likteni, gan arī par turīgo slāni. Bukoliskā nekā nedarīšana noslēdzas ar cinisku kamertoni, kas sasaucas ar Švankmajera un domubiedru parakstīto “Divi tūkstoši vārdu” manifestu (1968): “Lielākā daļa ir zaudējusi interesi par sabiedriskajām norisēm.”