Gaidot naturalizāciju Parīzē, senegāļu migrants Suleimans sapinas ar narkokurjeru Kaderu, kurš viņu izmanto. Kad Suilemans ir spiests pārcelties uz brīvu dzīvokli dzīvojamo māju kompleksā, viņš sastop Ibrahīmu, probācijas dienesta uzraudzībā esošu sešpadsmitgadnieku. Sākotnēji abus piepilda savstarpēja neuzticība, tomēr pamazām uzplaukst draudzība, kas sniedz mierinājumu un atbalstu.

Pirmajā īsfilmas kadrā redzams, kā titulvaronis paša spēkiem nespēj ienest dīvānu dzīvoklī – tas ir viens no daudzajiem vizuālajiem mājieniem par viņa nespēju nekur iederēties. Kā teic režisori, brāļi Hamnani, varoņa ceļš atbalso viņu mākslinieciskās intereses, “sociālo determinismu, identitāti un vietu, kuru mēs apzināti vai neapzināti pieņemam kolektīvā veidā”. Autori vairās no mizerabilisma kino vai migrācijas porno iespaida, iedibinot neiederīgo pasauli, kas patiesi spoguļo mums zināmo: kapitālisma vilinājumu, kas vijas ar sadraudzības potenciālu.