No žurnālista jautājuma, vai Johanness ir sava romāna galvenais varonis, autors mulsumā izvairās. Turīgā kuģniecības magnāta dēla, kurš aizrāvies ar kvantu fiziku, romāns fiksē mīklainos notikumus Šveices Alpos pirms vairāk kā desmit gadiem. 1962. gadā viņš devies uz fizikas kongresu – tajā irāņu zinātnieks plānojis prezentēt revolucionāru kvantu mehānikas teoriju. Taču fiziķis negaidīti pazudis bez vēsts. Atklājumam izpaliekot, pieczvaigžņu kūrortā raisās laiski slēpošanas rituāli, disputi par teorijām un Johanesa aizraušanās ar pianisti Karīnu, kura zina par viņu tikpat daudz, cik viņš pats. Tiek atrasts cita fiziķa līķis, un paša Johanesa apziņā dzīvojošā ideja par multiversu izplešas: šī taču nav vienīgā pasaule, kas ir iespējama? 

Metafizisks trilleris, kura tumīgajās, melnbaltajās ainavās satiekas B filmas raupjās faktūras, teorija par visu, femme fatale, izmeklētāji un fiziķis ar pagātni, kas svilpo viņam pakausī. Alpu kalnu baltās smailes vācu režisora Krēgera (Berlinālē godalgots par “Nedienas ar piedzimšanu” (2020)) neo noir filmā atgādina smailus zobus, kuri vērš skatu uz kvantu fizikas adeptiem. Venēcijas kinofestivāla galvenajā konkursā iekļautais darbs ir Eiropas kino tradīcijas atbilde Hičkoka pūram ar pārdabiski viscerālu skaņu pasauli un ambienci, intelektuāliem kairinājumiem un estētiskajā ciltskokā radniecīgu izteiksmi padomju avangarda darbam “Viesnīca “Pie bojā gājušā alpīnista”” (1979) ar Uldi Pūcīti. Pasaule, kas dzimst mūsu prātos – daudzdimensionāla skatītāja labirintu un kino atsauču telpa, kurā savu vietu atrod arī Kubrika “Mirdzums” (1980).