Vairs nav nosakāms, kur mēs atrodamies – vai tā ir Vinipega vai Teherāna. Atšķirīgajām kultūrām un angļu, franču un persiešu valodām ir lemts burbuļot, bet likteņiem un identitātēm sirreāli savīties. Skolēni Negins un Nazgols atrod ledus gabalā iesalušu banknoti un cenšas pie tās tikt. Tikmēr Masūds vadā cauri pilsētai apmulsušos tūristus. Metjū, dzīves mākts, pamet savu ierēdņa darbu valdības birojā Kvebekā un plāno doties apciemot savu māti Vinipegā… Metjū nokremšļojas – izrādās, Masūds jau ir viņa ģimenes mājā un ieņēmis viņa vietu. Pag, pag, kas tad šeit notiek?

Labākais Irānas kino, kā izrādās, top tieši Kanādā. Tā tukšgaitas humorā teiktu režisors un Metjū lomas atveidotājs Rankins. “Režisoru divnedēļā” iekļautā metafikcija ar asiem zobiņiem dodas tieši virsū kultūras stereotipiem, komēdijas žanram un valodai (kas ir jaunā lingua franca – to pasaka priekšā jau šis apraksts). Vinipegā dzimušais autors ir vēstures dauzoņa, kino avantūrists, kurš atskatās uz garo gadsimtu (jā, viņš ir daiļurinēšanai un politiskajam teijāterim veltītās RIGA IFF filmas “Divdesmitais gadsimts” (2019) autors) un eksperimentāli gardi blēdās kā kaimiņš Madins, vēl viens kanādiešu tīrradnis. Atsaucoties uz irāņu klasiķiem Kijārostamī un Panahi, filmā kūsā silta nostalģija un alternatīvā realitāte, ko ir iedvesmojis tieši kino un nedaudz jau arī vecā, labā globalizācija. Pat arī pa Vinipegas sniegotajām ielām drasējošiem tītariem ir savas kino atsauces.